Viena no vecākajām lībiešu apmetnēm, kas dokumentos kā ciems minēts jau 1387. gadā. 17. gs., kad ciems bija Dundagas muižnieku Maideļu īpašumā, Sīkragā izveidota viena no nozīmīgākajām sīkostām Ziemeļkurzemes piekrastē. Gadsimta beigās ciemā bijušas lielas preču noliktavas, kurās 1690. gadā glabājušies 12000 pūru rudzu. Bijusi arī «viesnīca» jūrniekiem. Sīkragu savā 1721. gadā sarakstītajā dzejā apdzied Dundagas mācītājs J. Bankavs, teikdams, ka kuģi, nākdami no Anglijas, Holandes un Lībekas, veduši šurp ogles, labību un dažādas iecienītas preces, kuru uzglabāšanai Sīkragā bijusi jāceļ noliktava. Ziemeļkurzemes sīkostas beidza pastāvēt 18. gs. sākumā (Ziemeļu karš, Kurzemes hercogistes saimnieciskais un politiskais pagrimums). Pēc tam tās izmantoja tikai kā zvejnieku ostas.

20. gs. sākumā ciema apbūve sablīvējās, jo dažādās vietās tika uzceltas zvejnieku mazistabas un jaunsaimniecības.

Ciems ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis, tādēļ vismaz tā centrālajā daļā jāsaglabā vēsturiskās celtnes, apbūves struktūra, ceļu tīkls, nožogojuma sistēmas, ainava, raksturīgais siluets, u.c. Pilsētbūvniecības pieminekļa robežas ietver «Ķeļķu», «Jaunklāvu», «Kilasidamu», «Vīnamegu», «Tiļļu»  «Baznīckalnu», «Līvkalnu», «Jaunklāvu» un «Vecvalku» saimniecībām piederošus gruntsgabalus, tur esošo apbūvi, komunikācijas un veco Sīkraga kapsētu.