Šis ir pirmais un vecākais nacionālais parks Latvijā. Vienlaikus tas ir arī populārākais tūrisma galamērķis, kas apmeklētājus vilina ar krāšņo Gaujas senleju, Latvijas lielākajiem devona smilšakmens iežu atsegumiem un noslēpumainām alām tajos.
1973. gadā dibinātajā parkā priežu sili mijas ar ēnainām egļu gravām un bērzu baltajiem stāviem, upju krastus rotā vītolu pelēkums un ievziedu baltums. Ainavisko pļavu ziedu košums, varenās alejas, teiksmām apvītā Gauja, tās pietekas un vecupes, apkaimes ezeri, bagātīgie meži un purvi rada dzīvotņu daudzveidību, kas sniedz mājvietu 149 putnu, 48 zīdītāju un vairāk nekā 800 augu sugām.
Parka teritorija izveidota, lai aizsargātu mazpārveidotās dabas teritorijas, Gaujas senlejas un tās apkārtnes unikālās dabas vērtības, vienlaikus nodrošinot teritorijā rekreācijas un dabas aizsardzības funkcijas. Nekur citur Latvijā vienkopus nav tik daudz krauju, gravu, strautu, smilšakmens un dolomītu klinšu un alu kā Gaujas senielejā un tās pieteku krastos, kuru vēsture sniedzas 370 – 380 miljonus gadu senā devona periodā.
Tagadējo izskatu Gaujas senieleja ieguva pēc pēdējā ledus laikmeta, kad ledāju kušanas ūdeņi atrada un iztīrīja senās gravas. Tieši tādēļ Gaujas Nacionālajā parkā ir liels ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko objektu īpatsvars – te vērojami smilšakmens un dolomīta atsegumi, alas un kanjonveidīgas gravas. Gaujas un tās pieteku krastos īpaši reprezentatīvi ir devona smilšakmens atsegumi.
Parks ir viens no floristiski bagātākajiem Latvijas reģioniem, kas līdz galam vēl pilnībā nav izpētīts. Ne mazāk daudzveidīga ir dzīvnieku pasaule, kurā mīt vairāk nekā 200 mugurkaulnieku sugu. Te vēl arvien ligzdo tādi citās Eiropas zemēs reti putni kā ūpis, baltmugurdzenis, zivju dzenītis un melnais stārķis. Gauja ir nozīmīga ligzdošanas un ziemošanas vieta meža pīlēm un lielajām gaurām, bet ziemā neaizsalstošajos strautos barību meklē te ziemojošie ūdensstrazdi.
Gauja visā tās garumā tikpat kā nav regulēta. Tādēļ tā līdz ar savām pietekām ir viena no nedaudzajām Baltijas jūras reģiona upēm, kurā saglabājušās dabiskās nēģu un lašveidīgo zivju sugu nārsta vietas. Te dzīvo arī ūdri, kas vairumā Eiropas valstu kļuvuši ļoti reti.
Parkā ir vairāk nekā 500 kultūrvēstures pieminekļu, daudzi senie pilskalni, mūra pilis, baznīcas un muižas. Senākie uzraksti uz Gūtmaņalas sienām Siguldā zināmi jau no 16. gadsimta. Savukārt 19. gadsimtā Siguldas apkārtne ieguva Vidzemes Šveices titulu. Tad arī parādījās pirmie ceļveži, kas aicināja apmeklēt šo krāšņo novadu, un arī pirmie apmeklētāji ar ceļaspieķi Siguldas apkārtnes takās. Mūsdienās te ierīkotas neskaitāmas pastaigu un velopārgājienu takas, ainaviskas skatu vietas un ūdenstūristu apmetnes.
Parkā tiek izdalītas arī īpaši bioloģiski vērtīgas teritorijas, kas nav pieejamas apmeklētājiem – Nurmižu grava, Roču mežs, Inciema senkrats un Sudas purva rezervāta zona.